Līdz rīkle tev būs sausa.
Es tevi tā pat nesadzirdēšu,
Kam man, dzirdēt nav dots.
Nē!! Tā tomēr nebūs ....
Es tomēr pamodīšos no šī sapņa,
Un sapratīšu, ka rīts ir klāt,
Kurā es būšu tas, kas gribu būt.
Tikai jāpaciešas man mazliet,
Jo savādāk nesapratīs.
Tāpēc kliedz dvēselīte, kliedz.
Es dzirdu, un reizē arī jūtu.
Jūtu to, ka tu palīdzi man dzīvot tādu dzīvi,
Kuru nenožēlošu nekad.
Tas nekas, ka citi to nesapratīs,
Bet viņi nesapratīs, jo nezina, kas tas ir...
Kas tas ir īstenībā..
patiesībā...
kaislē...
Mīlēt to, kas tev ir dots.
Kliedz lūdzu vēl skaļāk dvēselīte mana,
Varbūt tu spēsi ļaut citiem kliegt skaļāk.
Un tad nāciet, nāciet visi ārā no alām,
Un tad beidzot sāciet dzīvot brīvu dzīvi.
Brīvu dzīvi, dzīvojiet ar mums,
Bez saistībām un aizspriedumiem,
Sāciet dzīvot vienlīdzīgāki kā jeb kad,
Jo naids ir lielākā zemes sērga.
Izpostīti nervu gali, sašauti vēnu kanāli.
Tāda paliek dzīve pēc naida,
Un tad tu pats sev liecies pretīgs un lipīgs
Kaut arī to neatzīsti, tu nīsti sevi nevis citus.
Nenīsti ne sevi ne citus
Mīli tik sevi un citus.
Tāpēc sadosimies rokās,
Un pierādīsim, ka esam mēs stipri....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru