svētdiena, 2010. gada 1. augusts

Pēterburga reiz bija

Vai nav labi...

Kad es saku - nu pat īsti nezinu uz pāris minūtēm varētu atslēgties kārtīgā rautā ar kādu iešprici ribās kofeīna veidā? Un tam pašam pasācienam, vēl vajaga noteikt attiecības ar vietu un laiku es - nu pēc cik vilku kaucieniem apstājamies pie staba un aurojam? jautāju. TAD DROŠI SAKIET ESMU SAJUCIS NO LABĀ GARASTĀVOKĻA MAZLIET PRĀTIŅĀ. Bet vai nav labi.

Nedaudz laika.

Nedaudz laika.
Ieraugot kalendāru, tu neviļus sāc skaitīt dienas, kad piepeši atskārsti, ka gadam drīz jābeidzas, bet kur palika tas laiks no sākuma. Tu mēģini atcerēties visu ko esi paveicis, bet esi jau daļu piemirsis, tēpēc tev trūkst pāris dienas līdz šodienai. Kur tu viņas pazaudēji, tu jautā sev. Nekur tās nav pazudušas, lakam nebija svarīgas. Bet ja mēs dzīvotu tikai ar tām dienām kuras mums patīk, tad gads būtu īsāks, tēpēc dzīvosim visas dienas.