Dzīves cikls.

(Bioritms)

Kaut kur tālu aiznesa mani.

Bet tuvu nonāci tu.

Mēs divas puses, kas traucas,

Bet nevaram viens otru rast.

Nesauc tu mani es tevi.

Tālumā atsaukties vari,

Bet, lai kur arī būt mēs abi.

Mēs nespēsim kopā tur būt.

Jo laikmets mūs abus ir šķīris,

Bet varbūt ne šķīris, bet dzinis.

Mums abiem pēc otra tik tiekties

Tur tālumā paliekot gadiem.

Tā mūžībā mēs būsim vieni

Un tomēr par pāri mūs sauks.

Tu, mēnes, es saule, tu saule, es mēnes.

Te abi mēs nirsim, te abi mēs dzimsim.

Un ik rītu tu sauksi mani,

Ik vakaru saukšu es tevi,

Lai rītam nākot es tevi

Atkal vakarā skautu.

Tā mūs abus, tā tevi tā mani,

Ik reizi savinos, tai reizē arī šķirs.

Šis nebeidzamais, bet skaistais -

Šīs dzīves ritošais cikls.

(attēla avots: http://spoki.tvnet.lv/vesture/Fakti-par-milestibu/695987)

Māt un vēl mirkli!

Māt un vēl tik mirkli tev dotu,

Ja vien šis laiks tā neritētu strauji,

Un ja vien varētu mirkli paturēt rokās,

Tad to silti apskaujot, tev dotu.

Jo ik sekunde, kas gadam ritot,

Nepastāvētu bez tās kas to dotu.

Ik minūtei, ik stundai un dienai,

Tad radītu mēs savu dziesmu.

Lai neaizmirstos šis mirklis,

Lai arī tikai mirklis šis liekās būs īss.

To pārvērtīsim mēs mūžībā garā,

Kas ilgs tikai sekundes daļu.

Jo īstenai patiesai būtībai,

Nav nepieciešams vairāk kā skatiens.

Uz sekundes daļu tā, lai saprastu,

Ka tu būsi un paliksi tā, kas šo sekundi rada.

(attēla resurss: http://www.48days.net/profiles/blogs/a-mother-s-love)

Kaut kas iz sevis.

Kas mūsu dzīvē ir ievads citam var būt nobeigums un savukārt visiem paliek jautājums, bet kas tad ir iztirzājums? Tas ir tas, nevis kas pa vidu, bet apkārt abiem iepriekš minētiem. Mazliet samudžināti, nē tā tas nemaz nav. Rau, katram sākumam ir beigas un katras beigas ir kā jauns sākums, un tas kāpēc kaut kam ir sākums un beigas ir iztirzājums, jo tieši tas paskaidro, kāpēc vienai lietai ir jāsākas un otrai ir jābeidzas. Mums parasti skaidro otrādāk, ka ievads un nobeigums, pamato iztirzājumu. Bet vai nav gluži otrādāk?

Tieši tāda ir mana lirika, kādam beigas, bet man sākums iesākās 1980.gadā 20.maijā. Mans ievads turpinās ar to, ar ko arī sākas iztirzājums – skolas gaitas Cēsīs, kur arī agrīni tapa pirmie iedīgļi vairākiem sīkiem ievadiem un iztirzājumiem bez nobeigumiem – dzeja, stāsti, lugas, polimorfika un citi literārie dzinumi.

Ik rītu mostoties mēs ceram, ka attīstīsimies un turpināsim virzību uz ko augstāku, tā ritot dzīves lielajam iztirzājumam, kas pagaidām lielākoties tiek aizvadīts Rīgā, arī top pilnvērtīga mana vispārējā attīstība. Es atzīstu, ka to kā es uztveru pasauli un to zieķelēju uz papīra kādā no dzejas rindām, nevar raksturot kā klasisko dzeju, bet gan izjūtu izpausmēm kārtējam pārdzīvojumu stāstam.

Dzīvojot - es nebēdāšu par to, ka reiz pienāks nobeigums, jo es zinu, ka tas ir jauns ievads.