Vai mēs zinājām to, ka tad, kad mēs cenšamies atrast mīlestību, mēs patērējam tik daudz enerģijas, cik nespējam atražot, bet kad iegūstam kaut sekundi mīlas kvēli, tā atgūstam iztērēto enerģiju 100 kārtīgi, bet to nelietderīgi tērējam. Tad kāpēc lai mēs sūdzētos par to, ka mīlestība tik ātri izzūd, jo mēs cenšamies viņu meklēt arī pat tad, kad tā mums ir, tādejādi iztērējot saņemtās mīlas kvēles doto siltumu. Bet vai tā nebūtu spēle tanī brīdī, kad nodzistu gaisma, un mēs taustītos tumsā, pēc kāda laika mūsu smadzenes aprastu ar tumsu, bet ilgākā laika periodā, tās kristu panikā un patērētu lieku enerģiju nevis, lai nomierinātos, bet lai censtos darīt to ko nemaz mūsu organismam nevajag. Tātad rezumējot, iekožot čūskai, jeb tai saucamajai MĪLESTĪBAI, mēs sākam tai pretoties un kulstāmies agonijā, un pa to laiku aizmirstam, ja mēs saglabāsim mieru, mēs vēl spēsim ko just un pat izdzīvot.
Ieteiktu, necentieties nenovērtēt to kas ir, jo gaiss ko elpojat ir tikai gaiss, tāpēc necentieties to padarīt par ūdeni, pa kuru cenšaties izpeldēt krastā, kurā jūs jau tāpat stāvat. :)
Jā dzīve patiešām mums nedod spēju saprast bieži lietas tādas kādas tās ir, jo lai cik vienkārši tas netiktu izskaidrots, mēs to centīsimies sarežģīt un pat vienkārša ūdens lāses pilīte mums var radīt sāpes.
Mīliet nesavtīgi, bet nepretojaties tai, lai arī kādā izskatā un formā tā atnāktu. Jo to ko tu jutīsi tad, vari vairs nejust.
1 komentārs:
Ir par ko padomāt.
Ierakstīt komentāru