Kaut kas iz sevis.

Kas mūsu dzīvē ir ievads citam var būt nobeigums un savukārt visiem paliek jautājums, bet kas tad ir iztirzājums? Tas ir tas, nevis kas pa vidu, bet apkārt abiem iepriekš minētiem. Mazliet samudžināti, nē tā tas nemaz nav. Rau, katram sākumam ir beigas un katras beigas ir kā jauns sākums, un tas kāpēc kaut kam ir sākums un beigas ir iztirzājums, jo tieši tas paskaidro, kāpēc vienai lietai ir jāsākas un otrai ir jābeidzas. Mums parasti skaidro otrādāk, ka ievads un nobeigums, pamato iztirzājumu. Bet vai nav gluži otrādāk?

Tieši tāda ir mana lirika, kādam beigas, bet man sākums iesākās 1980.gadā 20.maijā. Mans ievads turpinās ar to, ar ko arī sākas iztirzājums – skolas gaitas Cēsīs, kur arī agrīni tapa pirmie iedīgļi vairākiem sīkiem ievadiem un iztirzājumiem bez nobeigumiem – dzeja, stāsti, lugas, polimorfika un citi literārie dzinumi.

Ik rītu mostoties mēs ceram, ka attīstīsimies un turpināsim virzību uz ko augstāku, tā ritot dzīves lielajam iztirzājumam, kas pagaidām lielākoties tiek aizvadīts Rīgā, arī top pilnvērtīga mana vispārējā attīstība. Es atzīstu, ka to kā es uztveru pasauli un to zieķelēju uz papīra kādā no dzejas rindām, nevar raksturot kā klasisko dzeju, bet gan izjūtu izpausmēm kārtējam pārdzīvojumu stāstam.

Dzīvojot - es nebēdāšu par to, ka reiz pienāks nobeigums, jo es zinu, ka tas ir jauns ievads.